Home / Piekrastes attīstība / Piekrastes skolu loma Piekrastes Zvejniecības attīstībai

Piekrastes skolu loma Piekrastes Zvejniecības attīstībai

20.gs. sākumā Latvijā kā profesionāli zvejnieki strādāja 10 000—12 000 cilvēku. 21.gs trešajai desmitgadei sākoties, reģistrēti aptuveni 100 piekrastes zvejnieku. Vai un kā varam mainīt šo nepatīkamo tendenci? Ko šai lietā var darīt piekrastes skolas?

Zvejnieka arods Latvijas piekrastes novados nedrīkstētu izzust. Tam būtu ne tikai emocionālas, bet arī sociālas un ekonomiskas sekas. Kā varētu to padarīt interesantāku jaunākai paaudzei, lai nenāktos ciest it kā prognozētu zaudējumu digitālo un sazin vēl tur kādu krāsainu vilinājumu priekšā?
23.oktobri, vējainā dienā virkne piekrastes pašvaldību, skolu pārstāvju un ieinteresēto ministriju pārstāvjiem pulcējās Carnikavas novadpētniecības centrā daļēji attālinātā diskusijā “Piekrastes skolas – piekrastes zvejniekiem”. Par diskusijas nozīmi liecina kaut vai fakts, ka līdzdalīgās pašvaldības – Carnikavas, Saulkrastu un Salacgrīvas novadus pārstāvēja to vadības pārstāvji.

Skaitļi neiepriecina, apņemšanās gan.
Skaitļi neiepriecina un arī skolas bērnu interesi par zvejnkeka arodu nevar uzskatīt par pietiekamu. Taču koncentrējot idejas un priekšlikumus, apzinopt visas iespējas, var sacementēt cerīgu atspēriena punktu mūsu tradicionālā un pēctecīgā aroda stiprināšanai. Dažkārt ir iespējas un veidi, par kuriem vienkārši neesam iedomājušies.

Carnikavas novada Domes priekšsēdētājas vietniece Genovefa Kozlovska, bija gandarīta, ka diskusija vērtīga un tieši laikā (foto: carnikava.lv)
Carnikavas novada Domes priekšsēdētājas vietniece Genovefa Kozlovska izteica atzinību par šādas sarunas organizēšanu. Novada identitāti un kultūrvidi raksturojošās tradīcijas, prasmes un amati nedrīkstētu izzust. Carnikavas gadījumā var runāt ne tikai par tradicionālo jūras piekrastes zvejniecību, bet arī nēģu zveju Gaujā.Organizējot attiecīgi virzītu intereši izglītību. Ne visi mēģinājumi ir bijuši veiksmīgi, taču tas nenozīmē, ka nav jāmēģina atkal, pielietojot citus motivējošus instrumentus un metodes. No šī skatpunkta diskusija vērtīga un īsti laikā.

Piekrastes zvejā 2019.gadā bija nodarbināti 94 cilvēki, savā ziņojumā norādīja Zemkopības Ministrijas zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš. Šobrīd Latvijā ir trīs (!) pilna laika zvejniei, kuri paralēli nestrādā citus darbus. . Zvejnieku vidējais vecums ir aptuveni 60 gadu. Lielākā rādītāju daļa – izmantoto laivu skaits, strādājošo skaits lēnām bet konsekventi samazinās. Līdz ar ko, iecerētais darbs piejūras skolās būtu tikai atbalstāms. Riekstiņa kungs norādīja, ka būtu lietderīgi aktivizēt skolu un arī pašvaldību sadarbību ar Zemkopības Ministrijas Zivsaimniecības sadarbības tīklu, kura aktivitātes ietver arī zvejniecības popularizēšanu skolās. Attiecīgi orientēti pasākumi jau notikuši Rojās, Nīcas un Lapmežciema skolās tācu iespējas netiek pilnībā izmantotas un, iespējams nav arī zināmas.

Zemkopības Ministrijas (ZM) zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš, uzrunājot dalībniekus, ieteica veidot sadarbību ar ZM Zivsaimniecības sadarbības tīklu, kura aktivitātes ietver arī zvejniecības popularizēšanu skolās. (Foto: Ēriks Lauskis)

Vēl viena iespēja, kas varētu palīdzēt zvejnieka amata popularizēšanā un restartēšanā ir drīzumā juridiski akceptētā jaunu un lietotu laivu iegāde. Lieta tāda, ka Eiropas Savienība noteikusi katrai valstij noteiktu zvejas laivu un kuģu skaitu, ko nedrīkstēja pārsniegt. Savukārt, virkne zvejas laivu Latvijā ir reģistrētas, taču ilgstoši nav veikušas nekādu saimniecisku darbību. Tagad nolemts ilgstoši nelietotās laivas no reģistra izņemt, tādā veidā dodot iespēju jaunu vienību iegādei. Tās varētu būt aptuveni 27 laivas ar noteiktiem dzinēja un izmēru parametriem. Pie nelielā zvejnieku skaita, tas uzskatāms par pietiekami lielu apjomu. Bez tam valsts var piešķirt finansiālu, neatmaksājamu atbalstu jaunas laivas iegādei, jo īpaši jaunajiem zvejniekiem. Te gan jāakcentē, ka “jaunais zvejnieks” pie mums skaitās līdz 40 gadiem. Cilvēkam tas jau gandrīs pusmūžs, taču ņemot vērā zvejnieku vidējo vecumu (aptuveni 60 gadu) tas jāatzīst par adekvētu vērtējumu.

Formāli zvejnieka profesija nepastāv.

Guntars Catlaks, Izglītības un Zinātnes Ministrijas Valsts Izglītības satura centra vadītājs uzsvēra, ka iespēja i divi nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, kas sevī ietvertu arī zvejnieka profesijas apguvi. Viens virziens ir profesionālā izglītība, kas sevī varētu ietvert arī plašāku apmācāmo skaitu. Šeit dibvas problēmas. Vispirms – vai apmācāmo interese un pieprasījums pēc profesijas būtu tik liels, lai var virzīties tālāk. Otra lieta, ko var uzskatīt par formālu šķērsli – lai cik nebūtu dīvaini, pašlaik nav izstrādāti zvejnieka profesijas standarti, kas būtu par pamatu šī amata iekļaušanai profesionālā izglītošanā. Acīmredzot, šo standartu izstrāde būtu jāuzņemas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP) un zivsaimniecības konsultāciju padomei Zemkopības Ministrijas pārraudzībā. Tiesa, ka vēlēk diskusijā noskaidrojas, šobrīd pastāv iespēja iegūt šķipera, zvejas laivas vadītāja kvalifikāciju, kura ir praktiski visiem pašlaik strādājošiem zvejniekiem.
Otrs virziens, ko atzīmē VISC vadītājs, ir interešu izglītība, kur nebūtu nekādu formālu šķēršļu, taču tas lielā mērā atkarīgs no konkrētu cilvēku iniciatīvas skolās un pašvaldībās.

Zvejnieka profesijas pamatus var būvēt ne tikai skolā. Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus, dalījās savā pieredzē, kur kopā ar vietējiem zvejniekiem – Arvīdu Ozoliņu, Arturu Jākobsonu un citiem tiek pamazām organizēts darbs bērnu, tai skaitā īpašu vajadzību bērnu ieinteresēšanā zvejnieku profesijā. Olgas aicinājums jauniem un ne tik jauniem zvejniekiem bija – daīties ar saviem lomiem, piedzīvojumiem un veiksmēm sociālajos tīklos, iemūžinot interesantākos mirkļus fotogrāfijās vai video.

Zvejnieka arodu jātver plašāk.

Diemžēl, vairāki projekti iepriekšējos gados apstājušies jo bērnu, pusaudžu interese bijusi minimāla, vēstīja Salacgrīvas pašvaldības vadītājs Dagnis Straubergs.

Salacgrīvas Novada pašvaldības vadītājs Dagnis Straubergs, piedaloties attālināti, uzsvēra neaizmirst biznesa perspektīvu. (Foto carnikava.lv)
Iespējams, nav atrasta pareizā uzrunas un motivācijas forma. Igaunijas piekrastē, piemēram,raduši iespēju 5-6 jauniešu grupas izglītot zvejnieka amatā. Salacgrīvas pusē (tāpat kā Carnikavā, starp citu) iespējams, interese vairāk jāvirza nēģu zvejas sektorā, kur var saredzēt drošākas biznesa un pelnīšanas iespējas.
Salacgrīvas Vidusskolas ārpusklases darba vadītāja Inta Cirša, ka skolai ir sena un apjomīga pieredze jūras profesiju apguvē gan caur speciālo jūrniecības klasi, gan zināmo konkursu “Vai tu mīli jūru?” un vēl citādi. Diemžēl pēdējos gados daudzas ieceres apsīkušas intereses trūkumā. Pašlaik darhojas tā saucamā Jaunsardzes “jungu programma”.
Skolas direktore Sanita Šlekone apstiprināja nepieciešamību zvejniecības tradīcijas stiprināšanu skolas interešu pulciņos, taču noteikti jāņem vērā, ka vismaz sākumā interese varētu arī nebūt liela.

Saulkrastu novada Domes priekšsēdētājs Normuds Līcis rosināja novada identitātes lietas skolās integrēt plašāk. Pa labi – diskusijas vadītājs Dzintris Kolāts Foto carnikava.lv
Ja zvejniecība atsevišķi neizraisa pietiekamu interesi, kuras dēļ vērts uzsākt darbu pulciņos vai citādās formās, būtu vērts organizēt nodarbības par sava novada vai apkaimes dabu, vidi, tradicionālajiem amatiem kopumā – tā vērtēja Saulkrastu Domes vadītājs Normunds Līcis. Blakus zvejniecībai tad nāktu arī zivju gatavošana, pārstrāde, piejūras mazā biznesa saimniecības un ar jūru pat tieši nesaistīti amati un prasmes, kur skolas bērnam paliek izvēles iespēja – kas no piedāvātā spektra būtu interesants tālāko dzīves gaitu ieskicējot.

Bez intereses un patikšanas nebūs arī peļņas.

Kapteinis Raimonds Podziņš: Nauda nedrīkst būt vienīgais stimuls. (Foto: Ēriks Lauskis)

Tālbraucējs kapteinis Raimonds Podziņš norādīja, ka intereses trūkumu nepieciešams analizēt. Skaidrs, ka tāljūras kapteinis ir vilinošs amats gan no izpeļņas gan karjeras un emocionālā viedokļa. Taču par kapteini nevar kļūt dzenot sevi uz priekšu vienīgi ar lielas naudas pelnīšanas domu. Ir jābūt universālākai un ietverošākai motivācijai. Kapteinis Podziņš atcerējās, ka pats pusaudža gafdos Salacgrīvā nodarbojies ar burāšanu, apguvis jūrniecības pamatus un mezglu siešanu pārzinot vēl tagad. Tikai un vienīgi uz naudu orientētiem cilvēkiem ne zvejnieka ne jūras virsnieka karjera neizdosies.
Latvijas Jūras Akadēmijas lektors, tālbraucējs kapteinis Gints Ādams zināja teikt, ka iepretim zvejnieka amata pratējiem, Jūras Akad;emijas un Jūras Koledžas studentu skakits gan nesamazinās. Piemēram Jūras Koledžā 2020.gadā mācības uzsāka 163 jaunieši, ko var uzskatīt par gluži labu rādītāju. Jā, koledžā un akadēmijā nemāca, piemēram, zvejas kuģu traļmeistarus, taču pēc šādasv profesijas arī neesot bijis pieprasījuma.
Par zvejnieku ir jāpiedzimst. Izšķiroša nozīme ir profesijas pārmantojamībai – savās pārdomās dalījās Saulkrastu novada zvejnieks Edgars Zviedris.

Edgars Zviedris: Puikam jānoķer sajūta, līdz ceļiem zivju lomā stāvot. (Foto Dzintris Kolāts, 2019.gada rudenī, Saulkrastu jūrmalā)
Ja tomēr pārmantojamības nav, tad jaunam cilvēkam ir jādod iespēja šo profesiju izjust emocionāli un fiziski. Piemēram tā sajūta, kas tu esi līdz ceļiem nokērto un laivā sabērto zivju masā. Bez patikšanas šis darbs augļus nenesīs. Edgars kā caur un cauri praktiķis domā, ka
vislabākais vecums zvejnieka aroda izpratnei un savas gribēšanas testēšanai būtu 14-16 gadu, kad iespējams arī paņemt līdzi jūrā. Arī edgars pats labprāt paņemtu kādu līdzi padarboties un palūkot kā zivis nāk.
Diskusijas “Piekrastes skolas – piekrastes zvejniekiem” galvenais uzdevums bija aktualizēt problēmu, vērtēt vai tā rod pietiekamu atbalsi un sākt iespēju un priekšlikumu apkopošanu. Dalībnieku interese un sastāvs, pat šajā neskaidrajā pandēmijas laikā, bija pietiekami nozīmīgs un palšs. Vairāki interesenti izmantoja attālinātas dalības iespēju. Tika ģenerētas idejas un iespējas kā arī aktualizētas tās zvejnieku un skolu sadarbības iespējas, kuras pastāv jau šobrīd, taču dažādu iemeslu dēļ nav aktualizētas vai gluži vienkārši piemirstas. Mūsu nākamais uzdevums būtu neļaut iniciatīvai apstāties un vērtēt, ko plāno izvēlēties novadu skolas, lai mūsu identitāti stiprinoši arodi nepaliktu zaudētājos iepretim globalizācijas daudzkrāsainajiem piedāvājumiem.

Materiālu sagatavoja Dzintris Kolāts, diskusijas “Piekrastes skolas – piekrastes zvejniekiem” organizators un vadītājs.
2020.gada 27.oktobrī

Pasākums, kura laikā tika apkopota rakstā minētā informācija tapis projekta “Vidzemes piekrastes zvejas tradīcijas un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana” ietvaros

Projekts “Vidzemes piekrastes zvejas tradīcijas un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un popularizēšana”

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Top